No akmens līdz titānam: 6 fakti, ko nezināji par implantu vēsturi
Piesakies konsultācijai
Neskatoties uz mūsdienu implantoloģijas straujo attīstību, šī medicīnas virziena izcelsme ir aizsākusies senos laikos. Neticami, bet mūsu senči daudzus tūkstošus gadus ir meklējuši visefektīvākos līdzekļus, kā aizvietot zaudētos zobus. Un tas, no kā tika izgatavoti antīkie implanti pārsteigs ikvienu!
1. Dzīvnieku kauli
Apmēram 500 p.m.ē feniķieši veidoja zobu implantus no ziloņkaula un pēc tam tos piestiprināja ar zelta stiepli. Senie ēģiptieši un ķīnieši arī izmantoja arī citu dzīvnieku kaulus (1).
2. Akmens
Zobi, kas veidoti no akmens, ir atrasti arheoloģiskajos atradumos - tie veidojušies aptuveni 800 gadu p.m.ē. Dažreiz akmens tika izmantots pat, lai tikai aizstātu kādu trūkstošu zoba elementus! Peru muzejā ir apskatāms interesants paraugs - Inka galvaskauss ar 32 mākslīgiem zobiem, kas izgatavoti no kvarca un ametista (iespējams, 9. gadsimtā p.m.ē.). Līdzīgas procedūras tika veiktas arī pēc personas nāves un bija daļa no attiecīgās kultūras pēcnāves rituāla (1, 2).
3. Gliemežvāki
1931. gadā tika atrasts 20 gadu veca Indijas jaunieša žoklis no Maya cilts (VII-VIII gs.), kurā 3 vietās tika atrasti gliemžvāku paraugi. Uz laiku tika uzskatīts, ka gliemežvāku fragmenti tika ievietoti pēc jaunieša nāves, tomēr pēc atkārtotiem pētījumiem zinātnieki konstatēja, ka ap šiem fragmentiem veidojušies kaulaudi, kas norāda, ka materiāls tika implantēts dzīves laikā (3).
4. Zelts
1809. gadā Dr. Magiolo uzreiz pēc zoba izņemšanas ievietoja zelta implantu savam pacientam. Tomēr viņa pieredze bija neveiksmīga, jo zelts nav bioloģiski saderīgs materiāls (4).
5. Zobs no zoba
Lai arī izklausās dīvaini, bet Džons Hanters, grāmatas “The Natural History of Human Teeth” autors, kas publicēta 1771. gada beigās, uzskatīja, ka zoba implantu var iegūt no jau izrauta un novārīta cilvēka zoba. Kāpēc? Hanters uzskatīja, ka, vārot zobu, ir iespējams "iznīcināt tā vitalitāti". Pēc tam zobus varētu atkārtoti pārstādīt. Biedējoši iedomāties, ka šie “implanti” tika veidoti no citas personas zobiem, tomēr tas tika praktizēts, un paveicās, ja zobus jauno implantu veidošanai ieguva no dzīviem cilvēkiem (1).
6. Titāns
XX gs. var pamatoti saukt par strauju implantoloģijas attīstības gadsimtu. Pateicoties lieliskajam zinātnieku darbam, mums ir iespēja nesāpīgi un kvalitatīvi aizvietot zaudētos zobus. 1965. gadā Per-Ingvar Branemark kļuva par pirmo, kas izmantoja titāna implantu (1).
